Zemkopības ministrijā izstrādāts plāns, kas paredz, ka Latvijas lauksaimniecībai ražības un darba efektivitātes rādītājos tuvākajos gados vajadzētu sasniegt Somijas līmeni. Par paraugu citām nozarēm var kalpot putnkopība, kas pēdējā desmitgadē demonstrējusi ievērojamu spēju ne tikai izturēt ārējas krīzes, bet arī inovatīvi attīstīties un kāpināt ražošanas jaudas.
Visas organizācijas, kas pārstāv Latvijas lauksaimniecības nozares, Zemkopības ministrijas (ZM) uzdevumā tagad izstrādā savas nozares stratēģiju. Kā uzsver ZM Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane, šī ir pirmā reize, kad šādu stratēģisko redzējumu izstrādā nevis “no augšas”, bet paši tirgus dalībnieki. Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals uzskata, ka šī ir atbalstāma ministrijas iniciatīva, turklāt viņa pārstāvētā nozare šādu stratēģiju jau bija izstrādājusi – atlicis vien “piedzīt” atbilstoši formai.
Nozare ar pievienoto vērtību
Putnkopības nozare atšķiras no daudzām citām lauksaimniecības jomām ar spēju nodrošināt augstu pievienoto vērtību šeit uz vietas, Latvijā, neizvedot ārpus valsts neapstrādātas izejvielas. Jānis Gaigals īpaši izceļ nozares spēju radīt pilnu ražošanas ķēdi: “Mēs esam nozare, kas nosedz pilnu ciklu – no lauka līdz galdam.”
Lielie ražotāji nepārtraukti izstrādā inovatīvus un starptautiski atzītus produktus, kas ļauj veiksmīgi konkurēt ārvalstu tirgos un nodrošināt stabilas darba vietas. Jānis Gaigals lepojas ar nozares starptautiskajiem sasniegumiem un eksporta apjomu, kas jau tagad ir vairāk nekā 60 procentu. “Mūsu uzņēmumi izstrādā ļoti inovatīvus produktus, proteīna produktus, kas ir saņēmuši starptautiskus apbalvojumus – kā, piemēram, pagājušajā gadā Alūksnes putnu ferma. Savukārt “Ķekava Foods” eksporta vislielākā vērtība ir bez antibiotikām audzēta putnu gaļa. Uzņēmums “Balticovo” jau tagad ir lielākais olu ražotājs Ziemeļeiropā un ir spējis investēt gandrīz 200 miljonus eiro, būvējot ārpus sprostu ražošanas kompleksus, jaunu šķirošanas cehu, attīstot biogāzes ražotni, ierīkojot saules paneļu parku, uzceļot dzīvojamo māju darbiniekiem un tamlīdzīgi.”
Baltijas “tīģeri”
Stratēģiska domāšana, sadarbība starp dažādiem nozares spēlētājiem, inovācijas un ambīcijas ļauj nodrošināt ražošanas apjomus, kas palīdz nacionālajiem uzņēmumiem izturēt konkurenci ar kaimiņvalstīm un izvirzīt visaugstākos mērķus – kļūt par nozares līderiem Ziemeļeiropā. Spēja domāt ārpus “izaudzēju–pārdevu” rāmja paver durvis daudz plašākām starptautiskām ambīcijām, kur Latvija varētu kļūt par galveno centru visai Baltijai. Jānis Gaigals atklāj nozares vīziju un ambīcijas reģionā: “Mūsu piedāvātā stratēģija ir pilna cikla ražošanas infrastruktūra Baltijā ar centru Latvijā, jo, ņemot vērā, ka Baltijā kopumā būs aptuveni 12 miljoni dējējvistu un kādi 10 miljoni broileru vietu, šie infrastruktūras elementi, sākot no inkubācijas un beidzot ar kautuvēm, ir vitāli nepieciešami visam Baltijas reģionam. Līdz ar to inkubācija, jaunputni, kautuves pakalpojumi arī kļūs par eksporta preci. Pretējā gadījumā nauda turpinās aizplūst no Latvijas. Šobrīd ir nepieciešama politiska izšķiršanās, vai šis attīstības centrs atradīsies Latvijā vai Lietuvā. Protams, ka mēs gribam, lai tieši Latvija ir Baltijas putnkopības centrs. Kāpēc politiska izšķiršanās? Tāpēc, ka valsts ieinteresētībai un atbalstam jābūt vismaz līdzvērtīgam kā kaimiņos. “Atbalsts” būtu jāsaprot kā kopīgs nozares un valsts abpusēji izdevīgs “projekts” ar vienotu mērķi stiprināt valsti ekonomiski, kā arī papildināt valsts budžetu.”
Sadarbība kā izaugsmes dzinējspēks
Lai šos izcilos sasniegumus saglabātu un padarītu Latviju par reģiona vadošo spēlētāju, nozares nākotne balstās ciešā un gudrā vertikālajā vadošo uzņēmumu un nelielo saimniecību kooperācijā. Klasiskie mazo saimniecību kooperācijas modeļi nedarbojas, jo arī vairāki desmiti nelielo saimniecību nespētu uzbūvēt modernas barības ražotnes vai olu šķirošanas un iepakošanas centrus, nerunājot par pārtikas ražotnēm u.tml. Tāpēc lielie uzņēmumi uzņemas smagāko nastu, nodrošinot reģiona lauksaimniekiem skaidru un finansiāli ienesīgu attīstības modeli. “Mēs runājam par vertikālo kooperāciju ar vadošiem uzņēmumiem, kur mazajiem vai vidējiem ražotājiem ir tikai un vienīgi jāaudzē produkcija, bet visu tvisu pārējo – šķirošanu, pakošanu, realizāciju lielo veikalu ķēdēs un eksportā – nodrošina lielie uzņēmumi,” Jānis Gaigals apraksta racionālo un abpusēji izdevīgo sadarbības formu. Turklāt jāņem vērā, ka tas ir arī reģionu apdzīvotības, ekonomiskās attīstības un pārtikas nodrošinājuma jautājums, kas krīzes gadījumos ir tikpat būtisks nacionālās drošības jautājums kā valsts aizsardzības spējas.
Pārdomāta sadarbība pavērtu plašas iespējas arī jaunajiem saimniekiem, piedāvājot viņiem tipveida biznesa modeļus, kas mazina bažas par plānošanu un realizāciju. Jānis Gaigals uzsver šī piedāvājuma racionālo dabu: “Jautājums nav par to, vai tu gribi audzēt dējējvistas vai broilerus, bet – cik vēlies nopelnīt mēnesī: piecus, desmit tūkstošus vai vairāk? Atbilstoši tam ir biznesa plāns un “rokasgrāmata”, kas tieši ir jādara. Tas ir līdzīgi kā nopērkot, piemēram, jaunu kafijas automātu, kad tu saņem instrukciju, kurā skaidri norādīts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Domāju, ka tādā gadījumā daudz vairāk jaunu cilvēku izšķirtos palikt reģionos, nevis dotos uz Pierīgu. ”
Lai šos ambiciozos projektus varētu realizēt un bankas vairāk uzticētos jaunajiem censoņiem, vadošie uzņēmumi aktīvi iesaistās to atbalstīšanā. Asociācijas vadītājs norāda, ka šādi veiksmīgi sadarbības modeļi lauku reģionos jau dod reālus augļus, un piebilst: “Ir saimniecības, kurām vadošie uzņēmumi ir palīdzējuši un pat garantējuši kredītus.” Taču tie pagaidām ir tikai atsevišķi piemēri. Tā vēl nav sistēma, kā tas ir Lietuvā, kur valsts iesaiste jau šajā KLP periodā ir ļoti būtiska. Bez kardinālas valsts finanšu atbalsta un garantiju principu maiņas Latvijā tas nebūs iespējams.
Runāt, lai vienotos
Valsts pārvaldes pārstāvji pilnībā atbalsta šādu mērķtiecīgu integrāciju, uzsverot, ka stratēģiska nozares attīstība nav iespējama bez visu iesaistīto pušu dziļas sapratnes un kopīga redzējuma. ZM Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane norāda uz nepieciešamību strādāt vienoti un pragmatiski, īpaši izceļot atvērta dialoga nozīmi. “Mēs nevaram katrs darboties atsevišķi – ražotājs, kooperatīvs, pārstrādātājs katrs ar savām interesēm – un gaidīt, ka ministrija būs tā, kas visus virzīs vienā virzienā. Nozarei pašai jāsēžas pie viena galda, jārunā un jāvienojas, kurp kopā grib iet. Tieši kopējā dialogā arī veidojas izpratne par kopīgo mērķi, un ieguvēji ir visi”
Dace Freimane uzsver, ka veiksmīgai sadarbībai lauksaimniecībā var būt ļoti dažādas formas, galvenais, lai tā veidotos no pašu lauksaimnieku reālas vajadzības un tai būtu pamatota tirgus nepieciešamība. Viņa atgādina, ka mākslīgi veidoti instrumenti nestrādā, taču dabiska vajadzība piedāvāt savu kvalitatīvo produktu plašākā tirgū ir visspēcīgākā motivācija saimniekiem apvienoties. Kā vienu no iedvesmojošiem piemēriem viņa min bioloģisko lauksaimnieku spēju kopīgiem spēkiem apgādāt skolas, uzsverot nepieciešamību paplašināt izpratni par pašu kooperāciju. “Es domāju, kooperācija ir jāsaprot kā plašāks termins. Tā ir sadarbība, un tā var būt dažādu veidu – horizontāla, starpnozaru, vienas nozares ietvaros vai vertikāla. Svarīgi ir lielāku pievienoto vērtību radīt tepat Latvijā – lai Latvijas veikalos būtu vairāk vietējo produktu un vienlaikus mēs spētu tos konkurētspējīgi piedāvāt arī eksporta tirgos. Tieši tāpēc būtisks ir dialogs visā pārtikas ķēdē – ražotājam ir jāzina, kādas kvalitātes izejviela un kādā apjomā būs nepieciešama pārstrādei, savukārt pārstrādātājam ir svarīgi rēķināties ar stabilu un kvalitatīvu vietējās izejvielas piedāvājumu. Šāda sadarbība ļauj visai ķēdei labāk reaģēt uz tirgus pieprasījumu un kopīgi radīt lielāku pievienoto vērtību Latvijā.”
Lai veiksmīgi sasniegtu gan iekšējos, gan eksporta tirgus, kritiskās masas un apjoma nodrošināšana ir vitāli svarīga. “Ar vienu ābolu vai olu groziņu es lielveikala plauktos netikšu, jāapvieno daudzi groziņi, lai piedāvājums būtu interesants gan vietējiem tirgotājiem, gan eksportam,” Dace Freimane ilustrē situāciju.
Arī mazie var būt spēcīgi
Freimane uzsver – katrai nozarei ir savs mērogs, savas iespējas un izaicinājumi. “Tas, kas strādā vienā nozarē, ne vienmēr būs piemērots citai. Nozares mērogs pats par sevi nenosaka tās spēju attīstīties. Arī skaitliski vai ražošanas apjoma ziņā mazāka nozare var būt spēcīga un konkurētspējīga, ja tās dalībnieki spēj sadarboties. Ražotāju, kooperatīvu un pārstrādātāju dialogs ļauj apvienot resursus un piedāvājumu, nodrošināt tirgum nepieciešamo apjomu un kvalitāti un kopīgi meklēt jaunas tirgus iespējas. Tieši vienošanās par kopīgu attīstības virzienu un katra lomu tā sasniegšanā ļauj nozarei augt un stiprināt savu konkurētspēju.”
To, ka sadarbība ir viens no būtiskajiem izaugsmes priekšnoteikumiem, apliecina arī pašu nozaru darbs pie stratēģijām. Vairākas nozares kā vienu no savām attīstības vajadzībām ir identificējušas ciešāku sadarbību un kooperāciju. Īpaši nozīmīgi tas ir mazāka mēroga nozarēs, piemēram, aitkopībā, kur atsevišķam ražotājam var būt grūti nodrošināt tirgum nepieciešamo apjomu un stabilitāti. Apvienojoties ir iespējams koncentrēt piedāvājumu, stiprināt nozares pozīcijas tirgū un kopīgi veidot tās attīstības virzienu.
LAUKSAIMNIECĪBAS IZAUGSMES PLĀNS 2026 – 2036
Mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 %punktiem palielinot IKP un 10 gadu laikā lauksaimniecības izlaidē panākot Somiju no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā.
Tas sasniedzams,
paaugstinot produktivitāti;
uzlabojot konkurētspēju;
sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
pilnveidojot risku vadību.
Informatīvā kampaņa portālā Jauns.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
