Latvijas lauksaimniecībai ir liels potenciāls palielināt tepat Latvijā radīto pievienoto vērtību – attīstot vietējo pārstrādi, efektīvāk izmantojot mūsu rīcībā esošos resursus un ražojot konkurētspējīgus augstas pievienotās vērtības produktus. Zemkopības ministrijā izstrādātais stratēģiskās attīstības plāns un lauksaimniecības nozaru gatavība veidot savu stratēģisko redzējumu ir pamats mērķtiecīgai nozares attīstībai ilgtermiņā.
Patlaban nozare atrodas būtiskā izaugsmes krustpunktā, kur galvenais uzdevums ir iemācīties mūsu pašu saražotos resursus pilnībā izmantot un pārstrādāt tepat, radot lielāku pievienoto vērtību šeit uz vietas Latvijā, stiprinot vietējo pārtikas ražošanu un eksportspēju. Tas vairs nav tikai ekonomiskās izdevības, bet gan valsts noturības jautājums. Zemkopības ministrijas (ZM) Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane uzsver, ka šī transformācija ir kritiski svarīga. “Mēs vairs nevaram zemi izmantot līdzšinējā veidolā. Zeme ir mūsu galvenais ražošanas resurss, un tā ir jāizmanto reālai pārtikas ražošanai, jo pārtikas nodrošinājuma jautājums primāri ir arī valsts drošības jautājums. Mums ir jāspēj saražot pārtiku šeit uz vietas, radot pievienoto vērtību Latvijā un tādējādi dodot pienesumu valsts tautsaimniecībai kopumā.”
Pievienotā vērtība – nacionālā drošība
Apzinoties reālos datus, nozare var daudz mērķtiecīgāk strādāt pie pārstrādes jaudu attīstīšanas, lai pašu radītā peļņa paliktu Latvijā. Dace Freimane iezīmē milzīgo izaugsmes telpu un nepieciešamību mainīt esošos eksporta paradumus: “Ja skatāmies datos, mūsu patēriņā dominē imports. Pašu saražotais ir vidēji tikai 27 %, bet tajā pašā laikā mēs eksportējam aptuveni 30 % no visa saražotā svaigpiena, izvedam ārā sešus līdz astoņus mēnešus vecus teliņus, sivēnus un graudus. Rezultātā sanāk tā, ka pievienoto vērtību radām citā valstī, bet pēc tam produktu ar augstāku vērtību vedam atpakaļ un pērkam savos veikalos. Mūsu uzdevums ir panākt, lai lielāku daļu pašu saražoto izejvielu mēs spētu pārstrādāt tepat, radot augstākas pievienotās vērtības produktus Latvijas un eksporta tirgum, tā radot pienesumu savas valsts tautsaimniecībai.”
Pārtikas ražošana pilnā ciklā nav tikai veikalu plauktu aizpildīšana, bet izšķirīgs ģeopolitisks faktors. Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals uzsver – tieši pilna cikla ražošana pasargā valsti no starptautiskiem satricinājumiem. “Mēs šo pilna cikla infrastruktūras izveidi tieši saistām ar nacionālo drošību, jo pārtikas pašnodrošinājums un pārtikas ražošanas nepārtrauktība ir viens no galvenajiem valsts neatkarības jautājumiem. Pašlaik putnu gaļas pašnodrošinājums ir zemākais ES – tie ir 65 procenti. Olu nodrošinājums ir vairāk par 100 procentiem. Taču, ja stāsies spēkā ražošanas aizliegums sprostos tādā veidā, kā to rosināja “Dzīvnieku brīvība”, uzņēmumi, visticamāk, nolems novietņu rekonstrukcijai paredzētās investīcijas ieguldīt citās valstīs. Un tādā gadījumā arī olu būs mazāk, nekā nepieciešams pašnodrošinājumam. Mums ir skaidri jāizšķiras, vai vēlamies būt atkarīgi no ģeopolitiskām un globālām ekonomikas likstām, vai arī kļūstam pilnībā pašpietiekami, paši veidojot savu infrastruktūru un simtprocentīgi nodrošinoties pret šādiem ārējiem satricinājumiem.”
Biznesa domāšana laukos
Lai sasniegtu pavisam jaunu efektivitātes līmeni un stiprinātu saimniecību konkurētspēju, būtiska loma ir domāšanas maiņai pašā saimniecībā. Mūsdienīga lauksaimniecība pieprasa pāreju uz modernu uzņēmējdarbību, kas balstīta precīzos finanšu datos. Dace Freimane uzsver, ka tikai caur cipariem un datu analīzi lauksaimnieks var ieraudzīt patieso ainu un atrast izaugsmes punktus. “Mēs redzam, ka no 51 tūkstoša lauksaimnieku tikai 7 % grāmatvedībā ir divkāršais ieraksts, proti, sistēma, kas atšķirībā no parastas ienākumu un izdevumu klades ļauj redzēt saimniecības patieso finansiālo veselību, un tad loģiski rodas jautājums, kādā veidā vispār notiek datu analīze (nejaukt ar dubulto grāmatvedību!). Tas nozīmē, ka daudzās saimniecībās joprojām ir ierobežotas iespējas detalizēti analizēt savu finanšu sniegumu. Saimniekam vispirms ir jāsaprot, vai viņš šobrīd strādā ar peļņu vai zaudējumiem, kā veidojas izmaksas, kāda ir saimniecības rentabilitāte. Lai to izvērtētu, ir vajadzīgi precīzi finanšu dati, kas ļauj ieraudzīt saimniecības stiprās un vājās vietas un pieņemt pamatotus lēmumus par turpmāko attīstību, izvēlēties vispiemērotāko biznesa modeli.”
Līdz ar precīzu datu uzskaiti lauksaimniekiem ir jāiemācās cienīt un novērtēt arī savu ieguldīto darbu. Jānis Gaigals vērš uzmanību uz nepieciešamību izskaust vecos paradumus, kad saimniecība tika uztverta kā dzīvesveids, nevis atbildīgs bizness, mudinot lauksaimniekus domāt par savu un darbinieku finansiālo labklājību ilgtermiņā. “Laukos diemžēl joprojām tipiski ir tas, ka cilvēks pats sev algu nerēķina, savas ieguldītās darba stundas neuzskaita un attiecīgi arī sociālos nodokļus nemaksā. Bet pēc tam viņš brīnās, kāpēc pensija ir tik maza, nesaprotot, ka saimniekošana bez reāla aprēķina ilgtermiņā nedarbojas. Katram lauksaimniekam ir tiesības un iespējas normāli pelnīt turpat uz vietas savā reģionā.”
Sadarbība, nevis atbalsts
Valsts pārvalde kopā ar nozari virzās uz mērķtiecīgāku un rezultātos balstītu publiskā atbalsta izmantošanu. Arvien ciešāk sasaistot atbalstu ar saimniecību attīstības potenciālu, efektivitāti un sasniedzamajiem rezultātiem, iespējams veicināt lauksaimnieku konkurētspēju un palielināt publiskā finansējuma atdevi Latvijas tautsaimniecībai. Jānis Gaigals atzinīgi vērtē virzību uz efektivitātes celšanu un aicina uz valstiski atbildīgiem lēmumiem bez liekiem kompromisiem: “Mums jābeidz izmantot vārdu “atbalstīt” (asociējot to ar labdarību vai pabalstu) un jāsāk runāt par sadarbību, vērtējot šīs programmas no biznesa plānu skatu punkta, kad ieguvēji ir gan uzņēmēji, gan valsts, nevis vienkārši dot ES naudu, lai kāds nebankrotētu. Valsts nedrīkst atkāpties no solījuma atbalstīt ražojošos uzņēmumus, un ir stingri jāpasaka, kā tas tiks vērtēts, kādi būs kritēriji, kādi atbalsta veidi būs pieejami. Tad, kad uzņēmumi būs rentabli, spēs nopelnīt, kā arī vairāk iemaksāt nodokļos valsts budžetā, mēs varēsim atļauties arī plašākas sociālās palīdzības programmas. Šeit slēpjas putnkopības nozares “spožums un posts”. Es nebrīnīšos, ja atkal skaļi izskanēs viedoklis, ka nozarei, kas ir spējusi pārdzīvot kovidu, spējusi pārdzīvot Ukrainas kara radītos satricinājumus, spēj investēt savā attīstībā daudzus miljonus eiro, neko jau nevajag. Ka viss taču ir labi. Taču ir jāapzinās, ka tādā gadījumā cerēt uz ekonomisku izrāvienu ir naivi. Investīcijas aizplūdīs uz citām valstīm, pamatā uz Lietuvu. Tādā gadījumā ambiciozo mērķi – Latvijai šajā nozarē kļūt par līderi Ziemeļeiropā – sasniegt nebūs iespējams. Būs žēl, ja tuvredzīgā politika turpināsies.”
Stratēģiskais mērķis ir panākt, lai katrs lauksaimniecībā investētais valsts un Eiropas eiro nākotnē dotu daudz lielāku atdevi visai tautsaimniecībai. Šo jauno, uz savstarpēju sadarbību un izaugsmi vērsto valsts pieeju, kas mainīs līdzšinējos spēles noteikumus, izskaidro Dace Freimane: “Mums ir jāmaina domāšana par publisko atbalstu – tas nav pašmērķis, bet investīcija saimniecības un visas nozares attīstībā. Tāpēc arvien vairāk būs jāskatās ne tikai uz to, cik daudz finansējuma esam ieguldījuši, bet arī uz to, kādu rezultātu tas devis. Vai saimniecība pēc investīcijas ir kļuvusi efektīvāka un finansiāli spēcīgāka, vai ir palielinājusies produktivitāte un radītā pievienotā vērtība. Atbalsta mērķim ir jābūt izmērāmam rezultātam, kas dod pienesumu gan pašai saimniecībai, gan nozarei un Latvijas ekonomikai.”
Saglabāt dzīvību laukos
Viens no būtiskākajiem lauksaimniecības un reģionālās politikas izaicinājumiem ir lauku teritoriju dzīvotspējas stiprināšana un sekmīgas paaudžu nomaiņas nodrošināšana. Lai gan modernā lauksaimniecība kļūst arvien vairāk automatizēta un neprasa tūkstošiem darbaroku, ekonomiski dzīvotspējīgas saimniecības un jauni, droši un ienesīgi uzņēmējdarbības modeļi ir atslēga reģionu dzīvības saglabāšanai.
Jānis Gaigals rezumē: “Mūsu lielais uzdevums ir apstādināt iekšējo migrāciju un cilvēku skaita samazināšanos Latvijas laukos, dodot viņiem iespēju tur ne tikai ražot, bet patiesi labi dzīvot un normāli pelnīt. Ja mēs iedodam konkrētu, strādājošu biznesa recepti, kā nopelnīt turpat uz vietas, tad tie jaunie cilvēki, kuri citādi pāris gadu laikā aizietu uz Pierīgu, izmantos šo iespēju un sapratīs, ka savu nākotni var droši veidot reģionos. Tiem senioriem, kuri šobrīd vēl saimnieko, ir bērni, un, lai mūsdienās apkalpotu modernu putnu novietni, nav nepieciešams milzīgs darbinieku skaits – tam pilnīgi pietiek ar dažiem cilvēkiem, ar pašu ģimeni, kas tādējādi iegūst finansiālu stabilitāti, spēj apdzīvot laukus, var atļauties nopirkt normālu auto un katru dienu izvadāt savus bērnus uz desmit kilometrus attālo skolu. Nozares vadošie uzņēmumi, kas spēj nodrošināt šādu vertikāli integrētu kooperāciju ar nelielajām saimniecībām, cer, ka nebūs vienīgie, kuri ir gatavi ieguldīties reģionu ekonomiskajā attīstībā. Tā būtu arī valsts un pašvaldību solidāra atbildība. Galu galā apdzīvoti reģioni, īpaši pierobeža, ir arī nacionālās drošības jautājums!”
LAUKSAIMNIECĪBAS IZAUGSMES PLĀNS 2026 – 2036
Mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 %punktiem palielinot IKP un 10 gadu laikā lauksaimniecības izlaidē panākot Somiju no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā.
Tas sasniedzams,
paaugstinot produktivitāti;
uzlabojot konkurētspēju;
sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
pilnveidojot risku vadību.
Informatīvā kampaņa portālā Jauns.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
