Lauksaimniecība nav tikai hobijs vai dzīvesveids. Tā ne vien nodrošina pārtiku, bet ir arī valsts drošības jautājums, jo piegāžu ķēžu traucējumu brīdī varam paļauties galvenokārt uz saviem lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem. Cik atbalstoši esam pret mūsu pašu zemnieku saimniecībām, cik lielā mērā uzticam tām valsts un pašvaldību iepirkumus un kā sasniegt Somijas līmeni, LA.LV sarunājas ar Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Stratēģijas un komercattīstības direktori Agnesi Radželi-Šulci un Zemkopības ministrijas (ZM) Stratēģijas, zināšanu un klimata departamenta direktoru Jāni Šnakši.
Atbalsts lauksaimniekiem tiek sniegts visā pasaulē. Ja tā nebūtu, pilsētnieki, kas veido lielāko daļu iedzīvotāju, ļoti skaidri sajustu pārtikas patieso cenu, saka Jānis Šnakšis un kā piemēru min, ka bez šī atbalsta klaips maizes varētu maksāt desmit eiro, arī dārzeņi būtu daudz dārgāki. “Eiropas Savienības un valsts atbalsts ir vajadzīgs, bet vienlaikus jāpanāk, lai pilnveidojot zināšanas un pieņemot datos balstītus lēmumus, lauksaimnieki no katra hektāra spētu radīt pēc iespējas lielāku ekonomisko vērtību gan sev, gan sabiedrībai.”
Iepirkumi kā valsts svira pieprasījumam
Lauksaimniecībai ir arī liela nozīme lauku apdzīvotībā, kas savukārt ir būtiski valsts drošības kontekstā. Piemēram, pierobežā vietējie iedzīvotāji var ātrāk pamanīt nelegālus migrantus vai citus aizdomīgus notikumus. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka krīžu gadījumā, kad starptautiskās piegāžu ķēdes var tikt pārtrauktas, mums tepat ir lauksaimnieki, kuri spēj nodrošināt vietējās pārtikas ražošanu.
Ja lauksaimnieks zina, ka viņam ir garantēts tirgus, viņš būs gatavs šo produkciju audzēt un tā būs pieejama arī tā sauktajā X stundā, pauž Agnese Radžele-Šulce. Tādēļ ļoti būtiska loma ir pašvaldību, valsts iestāžu un armijas pārtikas iepirkumiem. “Tā ir valsts svira, ar kuru var radīt konkrētu pieprasījumu – cik kartupeļu, burkānu vai citu produktu vajadzīgs, un panākt, lai iepirkumos primāri izvēlas vietējo produkciju. Valsts tērē savu naudu, un katram labam saimniekam jādomā, kur tā aiziet. Ja publiskajos iepirkumos pērkam importētu pārtiku, mēs eksportējam savu naudu.”
Tomēr ir pašvaldību vadītāji, kuri labprātāk pirks importētu pārtikas produkciju, ja vien tā būs kaut nedaudz lētāka. Viņi saka: nauda tāpat ir iztērēta. Bet, ja tā samaksāta vietējam zemniekam, viņš maksā vietējam frizierim, pulciņa vadītājam un citiem pakalpojumu sniedzējiem savā novadā. Nauda turpina cirkulēt reģionā, nevis aiziet uz Poliju vai Lietuvu.
Agnese Radžele-Šulce stāsta, ka LLKC šajā virzienā strādā ar platformas “Novada Garša” attīstību, kur nesen izveidots jauns modulis “Iepirkumi”, kas paredzēts administratīvā sloga mazināšanai iepirkumos. Tā funkcijas paredz, ka lauksaimnieks varēs redzēt pašvaldību un citu iepircēju pieprasījumus un vienkāršāk piedāvāt savu produkciju – tā kā modulis vēl ir pavisam jauns, atverot platformu šodien, pilnu tā funkcionalitāti vēl nebūs iespējams redzēt, to jāsāk apgūt. “Strādājam arī ar pašvaldību iepirkumu speciālistiem. Kad cilvēcīgi izstāsta, kāda ietekme viņu rokās ir palīdzēt vietējam ražotājam un ko nozīmē naudas palikšana reģionā, daudzi atzīst, ka par to nav domājuši. Turklāt iepirkums ietekmē arī to, cik kvalitatīvu pārtiku saņem viņu pašu bērni un mazbērni, un Latvijā saražotā pārtika ir ar augstiem kvalitātes standartiem!” Pašreizējā iepirkumu likumdošana pieļauj priekšrocības vietējās produkcijas izvēlē. Ļoti bieži jautājums ir nevis likumā, bet vēlmē un izpratnē.
“Lauksaimnieks nevar pēkšņi pārstādīt graudu lauku par kartupeļu lauku, ja iepirkums izsludināts augustā vai septembrī. Pirmkārt, savlaicīgi jādod signāls, otrkārt, pareizi jāsagatavo dokumentācija, un, treškārt, jāuztur cilvēciska saikne ar vietējiem ražotājiem,” norāda Agnese Radžele-Šulce.
Tas nav uzdevums ar daudziem nezināmajiem, piemēram, Zviedrijā reģionālā līmenī nopietni vērtē, kā apdraudējuma gadījumā pabarot iedzīvotājus. Aprēķina, vai reģionā vispār ir pietiekami daudz hektāru nepieciešamā pārtikas apjoma izaudzēšanai. Tas ietekmē pat lēmumus, vai konkrētu lauksaimniecības zemi drīkst atdot rūpnīcai.
Uz LA.LV teikto, ka šāda pieeja būtu ļoti piemērota arī Latvijai – izvērtēt katra novada resursus un vajadzības, Agnese Radžele-Šulce atbild, ka dažviet tas jau tiek darīts. “Vairākām vietējām rīcības grupām bija projekti šādu vietējo resursu apzināšanai – Vidzemē vairākās pašvaldībās un arī Bauskas novadā. Pētījumu veica Agroresursu un ekonomikas institūta pētniece Agnese Hauka.”
Izaicinājums – Somijas līmenis
“Mēs izgājām no Padomju Savienības, pēc tam iestājāmies Eiropas Savienībā un sākām ieguldīt attīstībā Eiropas naudu. Tagad nozare ir labi kapitalizēta, tehnika un tehnoloģijas ir augstā līmenī un sasniegti gandrīz divi miljoni hektāru lauksaimniecībā apstrādātās zemes platības. Nākamais posms ir gudrāk izmantot visu, kas jau ir – attīstīt uzņēmējspējas un izmantot datus,” saka Agnese Radžele-Šulce. Rīcības plānā izvirzītais mērķis ir celt produktivitāti no hektāra līdz pat Somijas līmenim.
Taujāts, vai tas pārskatāmā nākotnē maz ir iespējams, Jānis Šnakšis atbild, ka katrā plānā jāizvirza ambiciozi mērķi. “Tas nenozīmē, ka tos noteikti sasniegsim, bet analītiskajā daļā salīdzinājām, cik lielu vērtību lauksaimnieks saražo no viena hektāra. Diemžēl Latvija ir grafika lejasdaļā. Tas nav pašsaprotami, ņemot vērā mūsu lauksaimniecības tradīcijas, saimniekošanas pieredzi un pieejamos resursus. Turklāt atpaliekam arī no kaimiņvalstīm. Latvijā izlaide ir zem tūkstots eiro no hektāra, bet Somijā – virs diviem tūkstošiem eiro. Somija atrodas krietni tālāk uz ziemeļiem un tās augsnes nav labākas par mūsējām. Tātad jautājums ir par izvēlēm – kā izmantojam augsni, kādus kultūraugus audzējam un kādu pievienoto vērtību spējam radīt. Viens uzdevums ir uzlabot resursa kvalitāti vai vismaz saglabāt to pašreizējā stāvoklī. Otrs – ražošanas specializācija. Ir svarīgi sekot līdzi saimniecības darbības ekonomiskajiem rezultātiem, izvērtējot vai pieejamie resursi un to kvalitāte ir atbilstošākā izvēlētajai darbības specializācijai un meklēt iespējas radīt lielāku vērtību no pieejamajiem resursiem.”
Pašreiz aptuveni 60 procentu lauksaimniecības zemes tiek atvēlēti graudaugiem. Tajā pašā laikā samazinās tādu augstas pievienotās vērtības kultūru platības kā kartupeļi, dārzeņi un ogulāji. Graudaugi ir ļoti būtisks ražošanas virziens, tomēr tikai ar tiem Somijas izlaides līmeni sasniegt nevar.
Kur atrodamies starp Baltijas valstīm
Brīžam šķiet, ka Lietuvas un Igaunijas pārtikas preces arvien vairāk izkonkurē Latvijas lauksaimniecības produkciju. Kāda ir objektīvā realitāte? Jānis Šnakšis pauž, ka primārajā ražošanā, rēķinot no viena hektāra, Lietuva nav aizgājusi ļoti tālu mums priekšā. “Tur izlaide ir ap 1300 eiro no hektāra, Latvijā – nedaudz zem tūkstoša. Taču Lietuvā daudz vairāk un efektīvāk attīstīta pārstrāde. Savukārt Igaunija 2000. gadu sākumā veica reformas un uzsvaru lika uz lielākām saimniecībām. Vidējais saimniecības lielums tur ir ap 90 hektāriem, tomēr izlaide no viena hektāra nav būtiski augstāka kā Latvijā. Tātad saimniecības lielums pats par sevi nav pietiekams priekšnoteikums augstākai produktivitātei. Būtiskāks ir jautājums par to, kā zemi izmantojam un kādu ekonomisko vērtību no tās spējam radīt. ”
Agnese Radžele-Šulce norāda: “Vairākās nozarēs redzam lielas problēmas ar kooperāciju un saikni starp ražotājiem un pārstrādi. To viena saimniecība nevar atrisināt. Konkurētspēja nozīmē spēju darboties kopējā Eiropas tirgū – mēs esam ES vienotā tirgus daļa, un tas nosaka arī zināmus ‘spēles noteikumus’. Tāpēc svarīgāk ir domāt, kā stiprināt savu ražotāju pozīcijas šajā tirgū, nevis meklēt veidus, kā no tā norobežoties.”.
“Tāpēc graudkopība daudziem ir stabilākā izvēle. Graudi lielākoties nav vietējā patēriņa prece, bet eksporta produkts. Tos var nodot daudzos savākšanas punktos, cenu nosaka pasaules tirgus, un graudus iespējams uzglabāt,” piebilst Jānis Šnakšis.
Nav noslēpums, ka dārzeņu un ogu nozarē trūkst kapacitātes uzglabāšanai un pārstrādei, nepieciešama iespēja realizēt arī nestandarta vai ātrāk bojājošos produkciju. Tas nozīmē, ka vajadzīga kooperācija un sadarbība visā pievienoto vērtību ķēdē, lai nozare būtu konkurētspējīga, kā arī efektīva resursu izmantošana. Bez tās progresa nebūs.
“Rīcības plānā attiecībā tieši uz zemes resursiem strādājam trīs virzienos,” pauž Jānis Šnakšis. “Pirmkārt, lai lauksaimnieki izprastu resursu nozīmi – nepareizs lēmums vai nepietiekama rīcība var samazināt ražību un radīt neiegūtus ieņēmumus. Otrkārt, lai lēmumus varētu balstīt datos, jāizveido visaptveroša augsnes monitoringa sistēma, kas būtu noderīga arī pašiem saimniekiem. Treškārt, jāpalielina zināšanas. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, mūsu zinātniskie institūti, arī LLKC veic izmēģinājumus un demonstrējumus, kuru dati skaidri parāda, ka rūpes par augsnes stāvokli spēj dot nozīmīgus ekonomiskus ieguvumus. Tas ir īpaši nozīmīgi pie šī brīža augstajām minerālmēslu un enerģijas cenām.”
KONTEKSTS
Latvijas Lauksaimniecības izaugsmes plāna 2026.–2036. gadam mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 procentpunktiem palielinot lauksaimniecības devumu iekšzemes kopproduktā (IKP) un 10 gadu laikā palielinot lauksaimniecības izlaidi no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā, sasniedzot Somijas pašreizējo līmeni.
To plānots sasniegt:
paaugstinot produktivitāti;
uzlabojot konkurētspēju;
sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
pilnveidojot risku vadību.
Informatīvā kampaņa portālā LA.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
