Latvijas lauksaimniecība, pārtikas ražošana, mežsaimniecība un zivsaimniecība tagad strādā apstākļos, kuros mainās gan tirgus un konkurences vide, gan klimatiskie apstākļi. Tas liek rūpīgāk vērtēt, kā saimniekot efektīvāk, radīt lielāku pievienoto vērtību, sadarboties un ražot to, kas nepieciešams tirgum, kā arī mazināt riskus. Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece nozaru politikas un tirgus jautājumos Liene Jansone uzsver – arī ES finansējums turpmāk jāskata kā instruments izaugsmei, nevis pašmērķis.
Lai gan šobrīd ES KLP Stratēģiskais plāns nosaka prioritātes Latvijas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstībai un paredz atbalsta mehānismus mērķu sasniegšanai, galvenais jautājums ir nevis tas, vai finansējums ir pieejams, bet gan – ko ar to iespējams izdarīt, lai uzņēmums vai saimniecība kļūtu stiprāka ilgtermiņā. “ES atbalsta fondi ir palīginstruments, nevis pieejams resurss, lai pēc tam domātu, ko ar tiem darīt,” uzsver Liene Jansone.
Dažādām lauksaimniecības nozarēm situācija un attīstības iespējas atšķiras, tāpēc nav viena risinājuma, kas vienādi derētu visiem. Nozarēm ir svarīgi saprast, kur tās vēlas nonākt, kas kavē to attīstību un kādi risinājumi nepieciešami, lai kļūtu konkurētspējīgākas. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka viens ķēdes posms nevar veidot savu nākotni, neraugoties uz pārējiem. Ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju attīstība ir savstarpēji saistīta, tāpēc nozare jāskata kā vienots veselums, nevis atsevišķu daļu summa.
Graudkopjiem pašlaik ir īpaši jādomā par turpmāko attīstības ceļu – kā saglabāt konkurētspēju un palielināt savas produkcijas vērtību. Graudkopība ilgstoši bijusi viena no stabilākajām Latvijas lauksaimniecības nozarēm, taču pēdējos gados izveidojusies īpaši sarežģīta situācija – nozari ietekmējuši gan Krievijas kara radītie satricinājumi, gan globālā tirgus pārmaiņas un pēdējo gadu klimatiskie apstākļi.
Kā pozitīvu piemēru Liene Jansone min putnkopību un aitkopību. “Putnkopības nozare ir izstrādājusi ļoti spēcīgu stratēģiju un arvien vairāk raugās ne tikai uz Latvijas, bet arī Baltijas tirgu, savukārt aitkopji investē selekcijā, pētniecībā un zināšanās, lai efektīvāk varētu izaudzēt kvalitatīvāku produkciju un pārdot to izdevīgāk.”
Būtiskas pārmaiņas nepieciešamas arī tajā, kā skatāmies uz tirgu, jo konkurētspēja nozīmē spēju strādāt bez zaudējumiem reālajos tirgus apstākļos, pie esošajām cenām, nevis atkarību no atbalsta. Tāpēc nepietiek tikai saražot produktu un pēc tam meklēt tam pircēju – arvien būtiskāk ir jau pirms ražošanas saprast, ko konkrētais tirgus pieprasa, kāda kvalitāte tam nepieciešama un kādu cenu par produktu iespējams saņemt.
Tas ir nozīmīgi piena nozarē, kur Latvijas uzņēmumiem jāmeklē jauni eksporta tirgi un jādomā, kā radīt produktus ar lielāku pievienoto vērtību. Liene Jansone uzsver – pasaules tirgū nevar ilgtermiņā veiksmīgi darboties ar cerību, ka patērētājs pielāgosies Latvijas ražotāja piedāvājumam. Ražotājam un pārstrādātājam jāspēj pielāgot piedāvājumu tam, ko vēlas konkrētais tirgus.
Labs piemērs ir Latvijas uzņēmums “Rāmkalni”, kas savu nišu atradis arī ārvalstu tirgos. Taču eksporta panākumi parasti neseko pēc viena brauciena uz starptautisku izstādi. “Potenciālajam pircējam nepieciešams laiks, lai pārliecinātos par uzņēmuma stabilitāti un spēju ilgtermiņā nodrošināt produkciju,” norāda Liene Jansone. Eksporta attīstība ir ilgtermiņa darbs, nevis vienreizējs pasākums.
Ne mazāk svarīga par katra uzņēmuma efektivitāti ir spēja sadarboties. Īpaši nelielām saimniecībām var būt grūti vienām nodrošināt tirgum nepieciešamo produkcijas apjomu, kvalitāti un piegādes regularitāti.
Apvienojoties iespējams sasniegt mērogu, ko katram atsevišķi panākt būtu daudz grūtāk, – gan pārdodot produkciju, gan iepērkot ražošanai nepieciešamos resursus par izdevīgākiem nosacījumiem, gan kopīgi organizējot uzglabāšana, pirmapstrādi, pārstrādi un loģistiku, tādējādi radot lielāku pievienoto vērtību.
Pozitīvi piemēri redzami augļu sektorā – ražotāji apvienojas kopīgās organizācijās un veido, piemēram, kopīgas glabātavas. Tas ļauj nodrošināt produkcijas pieejamību veikalos visas sezonas garumā. Savukārt putnkopībā lielie uzņēmumi mudina arī mazākas saimniecības diversificēt darbību un iesaistīties kopējā ražošanas un realizācijas ķēdē, stāsta Liene Jansone.
Sadarbība nav tikai vairāku lauksaimnieku apvienošanās. Tikpat svarīgs ir dialogs visā pievienotās vērtības ķēdē – starp ražotājiem, kooperatīviem, pārstrādātājiem un tirgotājiem. Ražotājam ir svarīgi zināt, kādas kvalitātes produkcija un kādā apjomā būs nepieciešama pārstrādei un tirgum, savukārt pārstrādātājam jāzina, ka var rēķināties ar stabilu, atbilstošas kvalitātes vietējās izejvielas piedāvājumu. Tieši šāda sadarbība palīdz lielāku pievienoto vērtību radīt tepat Latvijā.
Attiecībā uz pārtikas ražošanu viens no Latvijas izaicinājumiem ir vietējās produkcijas īpatsvars patēriņā. Pēc Zemkopības ministrijas datu analīzes, piemēram, skolu ēdināšanā vairāk nekā 50 miljoni eiro aizplūst no Latvijas, jo tiek izmantoti importa produkti, kaut gan Latvija daudzus no šiem produktiem spētu saražot pati. Tāpēc svarīga kļūst ne tikai ražotāju konkurētspēja, bet arī patērētāja izvēle un sadarbība starp lauksaimniekiem, pārstrādātājiem un tirgotājiem. “Zemkopības ministrija ir radījusi saukli “Pašu produkts – pašu spēks” un aicina ražotājus, kooperatīvus un pārstrādātājus to izmantot, lai kopīgi runātu ar patērētāju vienā balsī. Izvēloties vietējo produktu, mūsu nauda paliek Latvijā, spēcina valsts ekonomiku un aiziet veselības, izglītības un drošības stiprināšanai,” saka Liene Jansone.
Neatsverama loma lauksaimniecības izaugsmē, sevišķi mūsdienu mainīgajos apstākļos, ir arī zinātnei, datiem un zināšanu praktiskai izmantošanai. Augsnes analīzes, piemērotāko šķirņu izvēle, precīzāka mēslošana un praktiski pētījumi var palīdzēt ne tikai kāpināt produktivitāti, bet arī samazināt izmaksas. “To spilgti parāda kādas zemnieku saimniecības pieredze – analizējot augsni un mērķtiecīgi mainot saimniekošanas praksi, viņiem izdevies panākt, ka iepriekš tikai lopbarībai derīgie kvieši atbilst pārtikas kvalitātei. Līdz ar kvalitāti mainās arī produkta cena un iespējas pārdot,” skaidro Liene Jansone.
Tieši šāda pieeja – saprast savu situāciju, noteikt attīstības mērķi un izvēlēties tam piemērotākos risinājumus – būs arvien nozīmīgāka Latvijas lauksaimniecības attīstībā. Finansējums, zināšanas, sadarbība un tehnoloģijas ir instrumenti, taču izaugsme sākas ar skaidru izpratni par to, kur nozare vai saimniecība vēlas nonākt un ko nepieciešams mainīt, lai šo mērķi sasniegtu.
LAUKSAIMNIECĪBAS IZAUGSMES PLĀNS 2026 – 2036
Mērķis:
Palielināt lauksaimniecības izlaidi un celt produktivitāti, par 2 %punktiem palielinot IKP un 10 gadu laikā lauksaimniecības izlaidē panākot Somiju no 971 EUR/ha 2026. gadā līdz 2256 EUR/ha 2036. gadā.
Tas sasniedzams,
- paaugstinot produktivitāti;
- uzlabojot konkurētspēju;
- sadarbojoties visā pievienotās vērtības ķēdē;
- pilnveidojot risku vadību.
Informatīvā kampaņa portālā Jauns.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
