Aglonas novada “Mežinieku mājās” roku rokā dzīvo un saimnieko četras paaudzes. Šogad lielā saime saņēma Sējēja balvu nominācijā “Ģimene lauku sētā”. Šeit tradicionālais latgaliešu dzīvesveids ir klātesošs katrā ikdienas solī un vienlaikus kļuvis par dzimtas biznesu bioloģiskajā saimniecībā un viesu namā.
“Mežinieku māju” pagalmā uzmanību piesaista daudzās akmens figūriņas un balti soliņi, no kuriem viens paredzēts jaunlaulātajiem. Te izskatās kā nelielā ciematā – viesu mājas, pirtis, maizes ceptuve un saimes dzīvojamā ēka –, katram namiņam savs uzdevums un misija. Sarunas sākumā iezvanās Mārītes telefons, piezvanījis mazdēls, kuram jānokļūst mājās no skolas. Mārīte ar mazdēlu sarunājas latgaliski un vēlāk atklāj, ka tieši latgaliešu valoda ir viņu ikdienas sarunvaloda ģimenē. Tālumā paveras skats uz lauku, kurā sakrauta prāva siena ķīpa un redzama arī traktortehnika. Ir saulaina diena, tāpēc visi vīrieši ir uz lauka, jo tādu iespēju lietainajā rudenī nedrīkst palaist garām. Jau no pirmajiem mirkļiem redzams, cik dažāda ir šī saimniecība un ar kādu rūpību viss tiek darīts.
Šī nav vienkārša viesu māja vai lauku sēta, bet gan dzīvs organisms, kurā četrās paaudzēs savijušās sentēvu tradīcijas, bioloģiskā saimniekošana un viesmīlība. Šeit nestrādā algoti darbinieki, visu paveic viena liela saliedēta dzimta.
Dzīve pie garā saimes galda
Par savas sētas pamatu un ikdienas ritmu māju saimniece Mārīte Mežiniece stāsta: “Mums ir ģimenes uzņēmums, kurā saimnieko tikai un vienīgi mūsu ģimene. Neviena darbinieka no malas mums nav, visi izmanto savu brīvo laiku – cits pastāvīgi, cits pirms vai pēc pamatdarba iekļaujas saimniecībā. Tā ir mūsu ikdiena: mums ir liela saime, garš galds un rīta vai vakara sapulces pie tējas tases, gluži kā kārtīgā uzņēmumā. Mēs apsēžamies un izrunājam, kā būtu labāk darīt un kā katru lietu paveikt. Vienlaikus mēs nepārtraukti mācāmies no ikvienas situācijas, jo katrs viesis un pasākums iemāca kaut ko jaunu, liek aizdomāties par lietām, kas iepriekš nemaz nebija ienākušas prātā.”
Saimniekošana “Mežinieku mājās” ir līdzsvarā – puse spēku tiek veltīta tūrismam, bet otra puse lauksaimniecībai, un viena nozare dabiski balsta otru. Sētā ir vairāk nekā septiņdesmit gaļas liellopu, un izaudzētie graudi tiek pārstrādāti turpat uz vietas, lai lopi saņemtu pilnvērtīgu bioloģisko barību, savukārt pašu sarūpētā pārtika nonāk tieši viesu galdā.
Kulinārajām prasmēm šajā dzimtā ir īpaša vēsture, ko Mārīte Mežiniece raksturo ar lepnumu: “Vairākās paaudzēs mūsu ģimenē ir pavāri, un arī mūsu senči – gan no mana vīra, gan no manas mammas puses – muižās strādāja par pavāriem jeb virējiem. To pieprot visi mūsu ģimenē – kā vīrieši, tā sievietes prot strādāt virtuvē un visu salikt vietās. Mums visas meitenes – jaunas un vecas – prot vīru darbus, un vīri attiecīgi prot sieviešu darbus. Mēs nekaunamies no tā, ka vīrietis ravē vai sieviete brauc ar traktoru. Tas ir normāli! Tā kādreiz darīja mūsu senči, ejot un draudzīgi strādājot kopā, un tāpat darām mēs. Vīri prot gan maizi izcept, gan graudus samalt. Bērni jau no trīs gadu vecuma zina visu ceļu no grauda uz lauka līdz gatavam maizes klaipam, un viņiem nekas nav lieki jāatgādina, viņi paši zina, ka lopiņi jāpabaro un pie trušiem jāaiziet.”
Latgales kulinārais mantojums
Šīs prasmes netiek slēptas pūra lādē, sētā regulāri norit siera vārīšanas un maizes cepšanas meistarklases gan telpās, gan brīvā dabā, kurās aicināti kā pieaugušie, tā skolēnu grupas. “Mežinieku mājās” šie tradicionālie produkti netiek rādīti tikai teorētiski, tie šeit top autentiski pēc senajām receptēm un paņēmieniem.
Saimnieces pierakstos un sētas virtuvē goda vietā ir gan Eiropas Savienības aizsargājamie ģeogrāfiskās izcelsmes produkti – tradicionālais Latgales pakša siers un vēsturiskā Aglonas maize –, gan garantēto tradicionālo īpatnību vērtības – Jāņu siers un salinātā rudzu rupjmaize.
Par šo tradīciju uzturēšanu Mārīte Mežiniece stāsta: “Mēs zinām visas šīs tradīcijas, kā maizīte no tīruma un grauda aiziet līdz klaipiņam. Cilvēkiem tas ir jāredz, jāiemācās un jāsajūt pašiem savām rokām, jo īsts lauku ēdiens un senās receptes nes sevī spēku, ko nedod nekas cits.”
Līdztekus virtuvei sētas viesiem pieejams arī dendroloģiskais un astroloģiskais parks ar senbaltu zīmēm, kur tiek stāstīts par koku dziedinošo spēku, kā arī mini SPA ar pirtiņām, kurās darbojas ģimenes locekļi, kas ir profesionāli pirtnieki, visi absolvējuši Latvijas pirtsskolu.
Svin kāzas un šķiršanās
Vairāk nekā trīs gadu desmitu laikā ceļotāju paradumi ir krietni mainījušies, taču vēlme pēc autentiskuma saglabājas. Mārīte Mežiniece atceras: “Pirms gadiem trīsdesmit mūsu viesu namā bija pieprasījums pēc nakšņošanas zārdos un siena šķūņos. Mēs likām salmu matračus, un cilvēki bija ar mieru maksāt bargu naudu, lai tikai to romantiku izjustu. Tas darbojās kādus desmit gadus, bet tagad ir atmiris. Šodien prasības ir citas, cilvēki grib labiekārtotus numuriņus, taču joprojām meklē seno, tikai ar modernu piesitienu. Viņi grib saprast un izjust to, kā bija senāk, bet reizē baudīt mūsdienīgu komfortu.”
“Mežinieku mājas” iemantojušas kāzu nama slavu, piesaistot pārus ne vien no visiem Latvijas novadiem, bet arī no tālākām zemēm – Francijas, Itālijas un Spānijas. Kāzas rit dažādi: vieni izvēlas mūsdienīgas ballītes Eiropas stilā, kamēr citi meklē dziļas, sentēvu rituālos balstītas svinības.
Par latgaliešu kāzu norisi Mārīte Mežiniece stāsta: “Kāzās Latgalē ir ļoti daudz skaistu nianšu, sākot no jaunā pāra sagaidīšanas ar sālsmaizi līdz pārbaudījumiem, kuros jāparāda gatavība kopdzīvei. Ļoti īpaša pieeja ir pie galdiem, kur dziesmās un atmiņās tiek aizskarta bērnība, jaunība un senču klātbūtne. Tas viss aiziet vienotā, sirsnīgā plūsmā. Un, protams, mičošana pie ugunskura pēc senajām tradīcijām ir kaut kas pilnīgi cits, nekā ierasts redzēt mūsdienās. Mēs paši kā saimnieki reizēm ejam apdziedāt kāziniekus ar katlu vākiem un mīcāmajiem rīkiem rokās. Jaunajam pārim jāmet konfektes, bet viesiem, pie galdiem sarkstot, jāizpērk savas dziesmas, lai mēs beigtu dziedāt nerātnos pantus un ietu tālāk. Tāpat joprojām dzīva ir nepieskatīto mantu savākšana un izpirkšana no rīta, kā arī līgavas vai līgavaiņa zagšana. Tas ir jautrs, nemainīgs un draudzīgs pasākums.” Mārīte smejas, ka daudzu ieskatā klasisko latgaliešu kāzu tradīciju – kārtīgu dūru izvicināšanu – viņi gan nepiedāvājot, šādu gadījumu nav bijis.
Līdztekus kāzām saimniecībā reizēm tiek atzīmētas arī šķiršanās. Mārīte Mežiniece atklāj: “Arī šķiršanās pie mums tiek svinēta – ļoti skaisti, sirsnīgi un abiem piedaloties. Protams, tie, kas aizcērt durvis un ar naidu dala bērnus, tie nesvin, bet daudzi šķiras draudzīgi, saprotot, ka dzīve turpinās. Tas ir dziļi personīgs notikums, savā ziņā kā tāds Helovīna vakars, bet tas parāda, ka attiecības var noslēgt ar cieņu.”
Kaimiņš nav ienaidnieks
Aglonas apkaimē tūrisma piedāvājums ir blīvs. Tuvākajā apkārtnē darbojas vairāk nekā trīsdesmit viesu māju, taču “Mežinieku mājās” uz to raugās bez skaudības. Saimniece ir pārliecināta, ka laukos izdzīvot un augt var tikai kopīgā sadarbībā.
Par attiecībām ar kaimiņiem un lauku tūrisma loģiku Mārīte Mežiniece spriež tieši: “Tas latviešu teiciens, ka nav lielāka prieka par kaimiņa nomirušo govi, varbūt kaut kur pastāv, bet biznesā mēs tā nedomājam. Mēs ļoti labi sadarbojamies ar tuvējām kaimiņu viesu mājām. Ja cilvēks brauc, viņš grib redzēt briežu dārzu, iziet dabas taku vai apskatīt kaut ko vēl, tāpēc mēs izzinām vēlmes un droši sakām: aizbrauciet uz turieni un turieni! Man tas neko nemaksā – ne laiku, ne naudu –, bet es saprotu, ka ceļojot ikviens grib piedzīvot vairāk. Kaimiņi tieši tāpat sūta ciemiņus pie mums. Neviens taču nebrauks divsimt vai trīs simtus kilometru no Rīgas tikai vienas vietiņas dēļ, tas nekad tā nav bijis un nebūs, un nopietniem saimniekiem tas ir jāsaprot.”
Lai gan ceļš no galvaspilsētas prasa vairāk nekā trīs stundas un pierobežas tuvums pēdējā laikā nesis arī trauksmes brīžus dronu draudu dēļ, saimniece saskata Latgales patieso spēku. Viņas znots ir robežsargs, dienē uz valsts robežas, un ģimene labi apzinās realitāti, taču dzīvesprieks un ticība savai zemei nemazinās.
Par reģiona pievilcību Mārīte Mežiniece saka: “Latgalē šobrīd gandrīz nav brīvu māju – tiklīdz kāds īpašums parādās pārdošanā, to tūlīt nopērk. Šeit ir dziļas, īstas vērtības un saglabātas dzimtu saknes, ko cilvēki ļoti labi sajūt bez vārdiem. Ļoti daudzas jaunas ģimenes no Rīgas, kurām pat nav sakņu Latgalē, pārceļas uz šejieni vienkārši tāpēc, ka šeit viņi jūtas mierā un drošībā.”
Pelnīts apbalvojums
Līdztekus viesu uzņemšanai, meistarklasēm un rūpēm par lopiņiem saimes locekļi pilda atbildīgus pienākumus sabiedrībā – dzimtā ir mediķi, pavāri, robežsargi, skolotāji, juristi, muzikanti un pirtnieki. Gadu gaitā uzkrāts krietns atzinības rakstu pūrs, taču augstākā lauksaimniecības nozares apbalvojuma “Sējējs” saņemšana kļuva par dziļu emocionālu pārdzīvojumu.
Mārīte Mežiniece atceras apbalvošanas dienu: “Mēs bijām vienkārši sapucējušies un aizbraukuši uz Rīgu, lai bērniem parādītu pilsētu, pat nenojaušot, kas mūs sagaida. Kad ceremonijā nosauca mūsu vārdu, mazie sauca: “Nevar būt!” Mamma teica, ka nespēj piecelties no vietas. Mēs visi izgājām uz skatuves asarām acīs, es skatījos, kā mans vīrs slauka asaras, un domāju: ak, Dievs! Tas bija milzīgs pārsteigums un patiess gandarījums. Braucot mājās, vīrs noteica: “Nu, laikam jau mēs to esam pelnījuši.” Un bērni korī atbildēja: “Bet, protams!””
Noslēdzot sarunu par to, kas liek no rīta celties un turpināt nerimtīgo darba ritmu lauku sētā, Mārīte Mežiniece atgriežas pie paša būtiskākā: “Kāpēc vispār cilvēkam ir jādzīvo? Vai tikai tāpēc, lai ballētos un baudītu? Kur tur ir jēga? Manuprāt, jēga ir ģimenē un nākamajā paaudzē, kas turpinās mūsu iesāktos darbiņus vai vienkārši nopļaus nezāli gar lauku māju kādā novadā. Tā ir vislielākā vērtība uz visas zemes, jo kamdēļ gan citādi mēs te esam?”
Kamēr Mārīte stāsta par saimniecību, viņas mamma Marija Lilija Mežiniece, kura ģimenē ir galvenā maizes cepēja un siera sējēja, klāj viesiem galdu. Maltītes laikā Mārīte uz mazas lapiņas ar roku uzraksta pāris teikumus. “Tas ir svarīgi,” viņa saka. Tajā teikts: “Paldies maniem senčiem par mīlestību, spēku un gudrību, ko tie man devuši cauri paaudzēm. Es godinu tos, esmu pateicīga un turpinu šo gaismas ceļu.”
Informatīvā kampaņa portālā Jauns.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
