“Mazie ražotāji grib attīstīties, kļūt labāki, viņiem ir mērķi. Man visvairāk patīk tieši šis ražotāju lepnums,” par produktu kvalitātes konkursu “Novada Garša 2026” saka Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) profesore, vadošā pētniece, Dr., sc. ing. Evita Straumīte. Savukārt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola uzsver: “Pārtika nav tikai ēdiens, ko apēdam; tā ir arī ekonomika, drošība un kultūra, kā, piemēram, “Sklandrausis”, un arī jaunas tendences, piemēram, liofilizētie produkti, kas jau veido Latvijas garšu.”
Redzot produktu, uz kura redzamas “Novada Garšas” zelta, sudraba vai bronzas medaļas attēls, varam būt droši, ka produkts ir patiesi kvalitatīvs un tapis no tepat Latvijā ražotām izejvielām. “Mēs gribētu, lai patērētājs novērtē arī šo ķēdi. Zemnieks izaudzē izejvielu – viņam ir darbs, sakopta zeme un lauku sēta. Tad viņš pats vai pārstrādātājs produktam piešķir pievienoto vērtību,” pauž Elīna Ozola, bet Evita Straumīte uzsver: “Ražotāji piegādā produktu uz konkursu, un izstāsta tā stāstu un var just, cik ļoti viņi ar savu produktu lepojas”.
Stāsts par kvalitāti un sacensību pašam ar sevi
Elīnu un Evitu droši var saukt par “Novada Garšas” krustmātēm, jo visus šos gadus viņas turējušas roku uz pasākuma pulsa un veicinājušas arvien jaunu dalībnieku piesaisti. Elīna Ozola saka, vārds “konkurss” nosaukumā likts tādēļ, ka cilvēkiem patīk sacensības, bet savā ziņā tā ir sacensība pašam ar sevi – vai mans produkts ir pietiekami kvalitatīvs, lai atbilstu zelta medaļai? “Ja piena produktu kategorijā iesniegti pieci sieri, teorētiski visi pieci var iegūt zeltu, un tikpat labi neviens var neko neiegūt.” Katrs produkts tiek vērtēts pats par sevi. “Vai tam ir atbilstošs ārējais izskats, aromāts, konsistence, struktūra un garša, kā arī vai nav kādas novirzes vai neatbilstības,” no savas puses piebilst Evita Straumīte.
“Novada Garšas” pirmsākumi meklējami vēl 2016.gadā, kad ar Zemkopības ministrijas finansiālu un organizatorisku atbalstu starptautiskajā pārtikas izstādē “Riga Food 2016” vienkopus tika pulcēti 100 mazie pārtikas ražotāji un mājražotāji. Savukārt pēdējos četrus gadus konkurss ieguvis jaunu veidolu un to rīko LLKC sadarbībā ar LBTU. Kā norāda Elīna Ozola, būtiskākais, ka tas nav konkurss tikai par to – patīk garša, izskats vai ražotāja stāsts. “Tas vairāk ir stāsts par kvalitāti. Dažādiem produktu veidiem ir konkrēti kritēriji, lai nebūtu tā, ka sieru vērtē pēc tādiem pašiem kritērijiem kā medu. Protams, garša ir būtiska, bet ir arī citi rādītāji.” Kvalitāti veido ārējais izskats, konsistence, struktūra, garšas īpašības un aromāts, viņas teikto papildina Evita Straumīte. “Katrai produktu grupai ir izstrādāti speciāli kritēriji, un piesaistītie eksperti vērtē pēc tiem. Lai arī produktiem ir kritēriji, pēc kuriem tas tiek vērtēts, bet ir dažas produktu grupas (dzērieni, medus), kur ir tāds kritērijs kā kopējais iespaids – cik patīkams un atbilstošs ir produkta veidam. Piemēram, liepziedu medus, kuram ir jābūt ar mentola garšu un mazliet savelkošu pēcgaršu. Ja to nevar sajust, tad medus nesaņems augstāko vērtējumu.”
Tirdzniecība sokas labi, bet konkursā neveicas. Kāpēc?
Elīna Ozola teic, ka konkursa ideja aizgūta pieredzes braucienā Zviedrijā, bet Evita Straumīte papildina, ka arī Vācijā šādām tradīcijām ir vairāk nekā simts gadu. “Tur tieši vērtē kvalitāti un piešķir medaļas, kuras ražotāji var likt uz saviem izstrādājumiem. Reizēm rodas paradoksāla situācija: produkts tirgū ļoti labi pārdodas, bet kvalitātes konkursā tik labi neveicas. Piemēram, maizes kukulītim saplīsusi sānu maliņa (kukulītis smaida) kādam var šķist pati garšīgākā vieta, bet kvalitātes vērtējumā tas var nozīmēt, ka tehnoloģiski kaut kas izdarīts nepareizi, un produkts vairs nekvalificējas zelta medaļai. Šogad bija iesniegts arī “Sklandrausis”, kuram ir ļoti strikti noteikts, kādam tam jābūt, kādiem un kādās proporcijās ir jābūt maizes, kartupeļu un burkānu proporcijai. Iepriekš ir bijis arī “Jāņu siers”, kam arī ir konkrētas tradicionālās prasības.”
Varbūt tas šķitīs nedaudz neparasti, taču vērtētas tiek arī svaigas zivis un gaļa. Kā pauž Elīna Ozola, zivs var būt ķidāta, iztīrīta vai citādi sagatavota, bet eksperti skatās, vai tā tiešām ir svaiga – acu dzidrību, žaunu stāvokli un citus rādītājus. Pēc tam kopējam iespaidam pavārs to pagatavo ar pavisam minimālu garšvielu daudzumu. “Tā nav pavāra mākslas demonstrēšana, mērķis ir izgaršot pašu produktu, vai nav pastiprinātas dūņu piegaršas vai kādas citas neraksturīgas garšas, kas liecinātu par neatbilstošu kvalitāti.” Tāpat svaigas gaļas izstrādājumi tiek novērtēti pēc tā svaiguma un atbilstības veidam, bet pēc tam pagatavots, lai pārliecinātos, ka gaļa ir viegli sakošļājama.
Iespēja ražotājiem mācīties
Pieteikumus dalībai konkursā iesniedz paši lauksaimnieki, pārstrādātāji un ražotāji, viņi arī izvēlas, ar kādiem produktiem un kurā produktu kategorijā gribētu startēt. Tomēr, kā stāsta Elīna Ozola, ir bijuši gadījumi, kad eksperti paskatās un secina, ka produkts vairāk atbilst citai kategorijai. “Nav tā, ka konkursā ir tikai inovatīvi vai ļoti pārstrādāti produkti. Tas var būt pavisam parasts kefīrs vai mārdadžu eļļa vai medus – te ir iespēja noskaidrot, vai tas tiešām ir kvalitatīvs un vai atbilst konkrētā produkta veidam un nosaukumam. Piemēram, ir bijuši produkti, kuru nosaukumā ir “džems”, bet džemam un ievārījumam tomēr ir noteiktas prasības.”
“Ražotāji no tā mācās,” saka Evita Straumīte. “Mēs redzam, ka pirmajā gadā medaļas nav, otrajā gadā jau ir. Pēc vērtēšanas ir iespēja diskutēt, jo visi dalībnieki par katru iesniegto produktu saņem atgriezenisko saiti. Arī eksperti katru gadu mazliet mainās un reizēm paskatās uz produktu no citas puses, bet pamatā viņi vadās pēc konkrētiem vērtēšanas kritērijiem.”
Diplomi un medaļas ir ļoti vērtīgs konkursa dalībnieku produktu kvalitātes apliecinājums, tomēr ne mazāk svarīgi ir ikvienam dalībniekam nosūtītais ekspertu vērtējums par viņa produktu. Tā ražotājs var saprast, kas izdevies ļoti labi un kur produkts nav bijis “uzdevumu augstumos”. Kā skaidro Evita Straumīte: “Katrā grupā cenšamies piesaistīt ekspertu, kurš konkrēto produktu ražošanas procesu pārzina. Medus eksperts nevērtēs zivis vai gaļu, jo viņš nevarēs profesionāli izvērtēt produkta kvalitāti un sniegt korektu atgriezenisko saiti komentāru veidā. Komentāri produkta iesniedzējiem ir ļoti būtiski. Piedalās arī mūsu LBTU Pārtikas institūta zinātnieki un nozares eksperti. Šogad bija pārstāvji gan no Latvijas Maiznieku biedrības, gan Latvijas Biškopības biedrības, gan no uzņēmumiem, kā arī pavāri. Ekspertus mazliet pamainām katru gadu, lai gan Latvija ir maza un ekspertu loks nav bezgalīgs. Visvairāk darba parasti ir ogu, augļu, augu un dārzeņu produktu grupā, jo tā visus gadus bijusi populārākā kategorija.”
Būtiski, ka eksperti nezina, kas ir konkrētā produkta ražotājs, jo visi paraugi ir sašifrēti un bez etiķetēm. “Ne vienmēr varam noorganizēt atsevišķas mācības, bet vienmēr aicinām sazināties, kad ražotājs saņem atgriezenisko saiti. Ja viņš grib kaut ko dziļāk pavērtēt, LBTU ir ļoti atvērta un var palīdzēt iedziļināties tehnoloģijā,” tā Elīna Ozola. Savukārt Evita Straumīte atceras – bijuši gadījumi, kad pēc konkursa cilvēki lūdz uzmeklēt ekspertu, kurš bijis klāt vērtēšanā. “Ja ir problēma ar kādu tehnoloģiju un ražotājs netiek galā, cenšamies palīdzēt.”
Abas atzīst, ka priecājas par iespaidīgo medaļu birumu visās kategorijā, jo, ja medaļu kļūtu mazāk, tas nozīmētu, ka produktu kvalitāte pasliktinās. “Jāpriecājas, ka tik daudziem ražotājiem ir medaļas – tas nozīmē, ka Latvijā ir ļoti labi produkti, kurus vērts iegādāties ikdienā.”
Par medus kūku, šitaki sēnēm un sieru
Ikviens no konkursa dalībniekiem pelnījis atsevišķu stāstu par savu saimniecību un arī produktiem. Šoreiz pastāstīsim trīs ievērības cienīgus stāstus.
Medus kūka – pasaules apceļotāja
“Ozolu bitēs” saimnieko četratā – galvenais biškopis Intars, viņa sieva un ”labā roka” Marta, kā arī lielākie produktu patrioti – sešgadīgā Elza un četrgadīgais Lauris. Ģimene kopj bišu dravu Vidzemes laukos un rada gardus našķus no medus un liofilizētiem produktiem. Arī šogad, līdzīgi kā pērn un aizpērn, galvenajā lomā ir medus kūka. “Tā ir mājās cepta medus kūka ar visām 12 kārtām. Kā jau medus kūkai pienākas, tā ir ar skābo krējumu,” stāsta Marta Ozola, kura pati šīs kūkas arī cep. Gatavo kūku sagriež mazos gabaliņos un ievieto liofilizācijas iekārtā. Divās diennaktīs no tās tiek izņemts mitrums, būtiski pagarinot derīguma termiņu. Produkts nav jāatjauno ar ūdeni – tas ir uzreiz ēdams kā našķis. “Tas ir našķis, ar ko cienāt ārzemniekus, ko vest tuviniekiem ārzemēs vai vienkārši pašam našķēties lidmašīnā. Neticamākais ir tas, ka tā joprojām ir īsta medus kūka, tikai to var ielikt koferī,” saka Marta. Medus kūkas gabaliņi jau sasnieguši visus sešus apdzīvotos kontinentus, un sarakstā trūkst tikai Antarktīdas. Uz jautājumu, kur ģimene liks aizvien augošo medaļu birumu, atbilde ir tikpat dzīvespriecīga: “Papildu istabu iekārtosim.”
No ķimeņu siera līdz leģendārajam “Čiekuriņam”
Mājražotājs Jānis Lapsa svaigo sieru sāka gatavot jau 2013. gadā, bet oficiāli darbība sākta 2018. gadā. Sabīne Lapsa ar sieriem strādā kopš 2020. gada. “Jānis, kā mēs smejamies, sierus vāra, es “vāros” publiski. Mums ir sadalītas savas lomas,” viņa smejas. Darbā iesaistās visa ģimene – pat Jāņu siera etiķeti veidojusi Jāņa māsasmeita, kura tolaik mācījās mākslas skolā.
“Lapsu Mājas siers” konkursā piedalās kopš 2020. gada. Ar šā gada bronzas un sudraba godalgām uzņēmumam ir 12 medaļas, bet, tā kā divus gadus ar vienu medaļu apbalvoti divi sieri, kopējais apbalvoto produktu skaits sasniedzis 14. Sabīne Lapsa stāsta, ka ģimenes ražoto sieru klāsts izaudzis līdz gandrīz 30 garšām. Tajā ir divu veidu ķimeņu sieri, četri ķiploku sieri, sieri ar dārzeņiem un sēklām, saldie un sezonālie varianti. Līdzās sieram bez piedevām ir arī kombinācijas ar zaļajām olīvām, marinētiem gurķīšiem, kaltētām baravikām un pat priežu čiekuru pumpuriem.
Tieši “Leģendārā siera “Čiekuriņš” tapšana parāda, cik daudz izmēģinājumu slēpjas aiz viena neparasta produkta. Ideja kļuva aktuāla 2023. gadā, kad Ogres novads meklēja sava novada garšas produktu. Ģerbonī attēlotās trīs priedes arī rosināja izmantot priežu čiekuru pumpurus. “Sākumā likām veselus, pēc tam uz pusēm. Siers bija briesmīgs – cik tad tās klepus zāles var apēst? Tad viens no radiniekiem ieteica čiekuru pumpuriņus sasmalcināt,” atceras Sabīne. Tagad sieram pievieno nedaudz sīrupa un sasmalcinātus pumpurus. Sīrups sāļajam sieram dod vieglu saldenumu, bet čiekuru var sajust vien tad, kad trāpās tumšais gabaliņš. “Nav sajūtas, ka tu ēd mežu,” smejas Sabīne. Ogres novada konkursā šis siers ieguva pirmo vietu. Savukārt “Novada Garšā” šogad medaļas ieguva divi ļoti atšķirīgi sieri – saldais siers ar zemenēm un siers ar čilli.
Trešā paaudze un otrais atspēriens
Gustavs Riekstiņš no zemnieku saimniecības “Garīkas” konkursā piedalījās pirmo reizi un uzreiz tika pie sudraba un zelta medaļām. Šitake sēņu audzēšanu 90. gadu sākumā sāka Gustava vectēvs, kurš pēc sēnēm un zināšanām par to audzēšanu Latvijā tolaik pat brauca uz Kanādu. Tagad, 35 gadus vēlāk, uzņēmums ir pārgājis Gustava rokās. “Šitake sēnes audzējam jau trešajā paaudzē. Šobrīd tas ir tāds otrais atspēriens,” saka Gustavs.
Šitake audzēšanai Latvijā vajadzīgs mitrums, pietiekams siltums un daudz fiziska darba – sēņu stādīšana, baļķu mērcēšana un ražas novākšana. Kaltētās sēnes izmanto kulinārijā, bet pulveri – kā garšvielu un garšas papildinātāju.
Lēmums pārņemt darbu bijis reizē negaidīts un likumsakarīgs. “Savā ziņā esmu izaudzis kopā ar šīm sēnēm. Kopš bērna kājas esmu tās griezis, lasījis un palīdzējis vecvecākiem apstrādāt,” stāsta Gustavs. Bijis arī brīdis, kad šķitis – audzēšana apsīks, jo nav turpinātāja, kurš noticētu idejai un produktam. Studiju laikā Gustavs sācis piedalīties izstādēs, produkcijas izplatīšanā un realizācijā. Cilvēku atsaucība vairojusi pārliecību, ka iesāktais jāturpina.
Šogad viņš Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē absolvējis mežinženiera programmu. Lai gan studiju nozare nav pilnīgi tā pati, zināšanas noder, jo saimniecības galvenais resurss ir koksne – gan sagatavojot baļķus jaunajai sezonai, gan meklējot jaunas audzēšanas metodes.
“Garīkas” piedāvā ne vien sēņu produktus, bet arī degustācijas, ekskursijas vairāk nekā 200 gadu vecajā Garīku muižā Kuldīgas novadā un nakšņošanu ar sēņu brokastīm. “Cilvēki var braukt atpūsties pie dabas Kurzemes vidienē, baudīt Latvijas ainavas un ne tikai izbaudīt sēnes, bet arī mentāli atiet no ikdienas rutīnas,” saka Gustavs.
Palīdzam arī bērniem
Ražotāju piedāvātais produktu spektrs visās kategorijās patiesi ir iespaidīgs. Pirms apbalvošanas izstaigājot “Hanzas perona” zālē izvietotās tirdzniecības vietas, no produktu dažādības, brīžam vai acis reiba. Visus piedāvājumus, tāpat kā visas nominācijas aprakstīt nav iespējams, tomēr pie vienas aktivitātes – mājražotāju un mazo ražotāju sarūpēto gardumu izsoles par labu iniciatīvai “Lielas rūpes par mazajiem”, gribētos pakavēties īpaši.
Bija prieks redzēt, cik atvērti un labestīgi tomēr ir mūsu cilvēki. Vienu no produktu somām par 70 eiro nosolīja rīdziniece Guna Lūre. Pasākumā viņa bija otro reizi, bet izsolē piedalījās pirmoreiz. “Azarts ir, bet īstenībā galvenais jau ir izsoles mērķis – palīdzība bērniem. Tomēr daudz svarīgāka par laimestu bija Gunas pārliecība par savstarpēju atbalstu: “Man liekas, vienmēr tā ir – ja tev ir un tu dalies, tad ir cerība, ka grūtā brīdī arī ar tevi dalīsies. Tas ir tāds pasaules likums – jo vairāk tu dalies, jo vairāk arī saņem.” To, cik būtiski ir, ka nauda aizies labiem mērķiem, uzsver arī kungs, kurš produktiem pilnu somu nosolīja par šajā izsolē vislielāko summu, 180 eiro.
Rezumējot var teikt – konkursā ražotājs saņēma vērtējumu par savu darbu, pircējs – kvalitatīvu Latvijas produktu, bet izsolē ražotāju sarūpētais pārvērtās praktiskā atbalstā tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.
Konkurss tika organizēts Valsts Kopējās lauksaimniecības politikas tīkla aktivitātes “Vietējo lauksaimniecības produkcijas ražotāju un pārstrādātāju atbalsta programma” ietvaros.
Informatīvā kampaņa portālā LA.lv ar mērķi popularizēt KLP SP un KZP PZA.
